Ar ko divgadnieki ir īpaši miega kontekstā?

Divu gadu vecumā bērns parasti piedzīvo pēdējo miega regresu. Rezultātā viņam ir nostabilizējušies miega cikli un miega ciklu struktūra, kas nu jau ir ļoti līdzīga pieaugušo struktūrai. Proti, bērns no seklā miega ātri iekrīt dziļā miega fāzē, guļ stabili un labi. Viena nomoda garums parasti ir 4 – 7 stundas, bērns visbiežāk guļ vienu diendusu, kas ir 1 – 2 stundas gara, bet summārais miega daudzums diennaktī ir ap 13 stundām. Šķietami visam būtu jābūt mierīgi un stabili, taču no bērna gada vecuma aizvien būtiskāku lomu bērna miega organizācijā ieņem vēl divi aspekti – bērna attīstības psiholoģija (uzvedība, psihe, temperaments, raksturs, emocijas) un tas, kā viņa vecāki jūtas vecāku lomā – viņu pārliecinātība par savām darbībām, ticība saviem spēkiem, paļaušanās uz sevi, un spēja cieņpilni tikt galā ar bērna emocijām un uzvedību.

Jāpiemin, ka divgadnieka miega regress saistīts ar runas attīstību. Valoda un runa attīstās, bērnam apgūstot šīs jaunās prasmes, miegs var kļūt saraustīts.

Kādēļ divgadnieks protestē?

Divu gadu vecumā bērna emociju pašregulācija joprojām nav attīstīta, tāpēc viņš visas savas emocijas pauž uz āru ar kliegšanu, protestiem, dusmām, bēdām u.tml. No vienas puses bērns arvien vairāk lietu grib darīt pats un pretojas vecāku norādījumiem, bet no otras – joprojām sagaida viņu atbalstu. Tam šķietami nav saistības ar miegu, taču visā šajā emociju virpulī arī gulētiešana bērnā var izraisīt spilgtas un pretrunīgas emocijas – no vienas puses viņš varbūt pat grib gulēt, bet no otras – nevēlas, lai mamma vai tētis viņam norāda, kas jādara. Tāpat, iespējams, pēc dienas dārziņā vai ar auklīti, bērns ir sailgojies pēc vecākiem, un savas ilgas un vajadzību pēc mammas vai tēta izpauž kā protestu pret aizmigšanu. Šādas emocijas ir normālas, un vecāku uzdevums ir bērnu atbalstīt un nomierināt. Atcerieties, bērni aizmigšanu uztver kā šķiršanos.

Vecāki divgadniekam palīdz sazemēties un sniedz drošības sajūtu

Šajā vecumposmā vecāku galvenais uzdevums ir atpazīt un verbalizēt bērna emocijas. Nevis dusmoties, noliegt vai apspiest bērna kliegšanu, dusmas vai protestus, bet gan ļaut bērnam sajust, ka viņš ir saprasts un sadzirdēts. Proti, ir jāstāsta bērnam, ka redzat, kas ar viņu notiek, ka tas ir normāli, ka viņš drīkst dusmoties, būt bēdīgs vai apvainoties. Ir jāstāsta, jāskaidro un jāatbalsta, jo bērns savās emocijās var apmaldīties. Taču tas nebūt nenozīmē, ka vecākiem būtu vienmēr jāpiekāpjas un jāiet uz kompromisiem ar bērnu. Tieši pretēji – ir jātur noteikti rāmji un robežas, bet jāpaskaidro bērnam, kāpēc tas ir nepieciešams. Piemēram, ja bērns nevēlas piesprādzēties auto, mazgāt zobus u.tml. un skaļi protestē, vecākam nav jāpiekāpjas bērnam, taču būtu jāpaskaidro: “Jā, es redzu, ka tev nepatīk, kad mamma mazgā tev zobus, bet mēs to tomēr darīsim. Tu vari dusmoties, es to saprotu, bet zobi ir jāiztīra”. Vienlaikus ir jādod bērnam izvēles iespējas un rīcības brīvība citos sadzīves aspektos, lai apmierinātu viņa vēmi pēc patstāvības.

Visu grib darīt pats

Bērna ikdiena nedrīkst būt piesātināta ar vecāku “nē”. Tādēļ man īpaši simpatizē Marijas Montesori mācīšanās filozofija, kas aicina veidot tādu vidu, kurā bērns aug un attīstās bez liekiem aizliegumiem. Tas nozīmē, ka vide primāri ir bērnam droša, lai viņš pats varētu izzināt pasauli un pieņemt lēmumus. Piemēram, vecāks izlemj, kad bērns ēd pusdienas, bet bērns pats izvēlas, kādu ēdienu ielikt sev šķīvī. Vai arī tā vietā, lai aizliegtu bērnam revidēt virtuves skapīšus, virtuve tiek iekārtota tā, lai viņš to var darīt, neapdraudot savu drošību. Proti, ja pamainīsiet savu vidi un uzvedību, lai bērnam rastos iespēja pašam pieņemt vairāk lēmumu un pārņemt kontroli pār mazajiem procesiem, vienlaikus turot veselīgus rāmjus un robežas, viņam būs mazāka vēlme protestēt pret lietām, kuras regulējat jūs.

Kā tas saistās ar miegu?

Neskatoties uz to, ka mazais cilvēks vēlas arvien lielāku patstāvību, viņam joprojām ir ļoti nepieciešams vecāku atbalsts. Nereti tieši trūkums pēc nedalītas vecāku uzmanības ir iemesls, kāpēc bērns ik vakaru pirms aizmigšanas taisa skandālu vai pamostas naktī un mēģina šo trūkumu kompensēt, nākot uz vecāku gultu. Tamdēļ vakara rutīnā obligāti jāiekļauj aptuveni 30 – 45 minūšu laika posms, kad vecāki velta nedalītu uzmanību bērnam. Tas ne vien ļaus viņam justies sadzirdētam, bet arī palīdzēs sazemēties un nomierināties pirms miega.

Kā jau rakstīju bloga ierakstā par bērndārznieku miegu, organizējot vakara nomodu, jāiekļauj gan pāreja uz mierīgo laiku, gan pats mierīgais laiks, kuru bērns pavada ar vienu vai abiem vecākiem, lai sagatavotos naktsmieram. Pārejas laikā labi iederas kopīgas vakariņas, mājas darbu apdarīšana, vannošanās, pidžamas uzvilkšana un citas mierīgas aktivitātes pirms došanās uz guļamistabu. Savukārt mierīgajā laikā aizejiet uz guļamistabu, aizveriet aizkarus, varat sēdēt ar bērnu uz grīdas un ļaut viņam pašam darboties, vienlaikus sniedzot sajūtu, ka jūs viņu redzat un dzirdat. Šajā brīdī izslēdziet visas viedierīces un simtprocentīgi pievērsieties bērnam, lai jūs būtu klāt ne tikai fiziski, bet arī ar prātu. 

Kad bērns izrāda noguruma pazīmes, uzsāciet ikvakara rituālu, kas sastāv no 2 – 3 darbībām un ilgst ne vairāk kā 7 minūtes (dziesmiņa, papaijāšana, dzejolis u.c. darbības, pirms bērns iekāpj gultiņā). Tad lieciet bērnu gultā un sakiet, ka ir pienācis gulēšanas laiks. Ja bērns izrāda pretestību, pasakiet, ka saprotat viņa dusmas un vilšanos, bet paskaidrojiet, ka rotaļu laiks ir beidzies un ir pienācis laiks miedziņam. Jā, bērns, iespējams, pārbaudīs robežas un turpinās pretoties, taču, ja jūs ik vakaru turēsieties pie vakara rutīnas un rituāla, bērns ar laiku pieņems, ka tāda ir lietu kārtība. Svarīgi, lai bērnam šis process sagādā prieku un patīk, jo tad arī izveidosies un nostiprināsies veselīgs paradums. Paradumiem ir jārada labsajūta.

Ja tomēr skandāli un pretošanās turpinās, iespējams, bērns joprojām signalizē, ka nesaņem pietiekamu vecāku tuvumu vai arī apjucis par jauno lietu kārtību. Taču, ja vecāki ir pamainījuši savus paradumus, lai apmierinātu bērna vajadzības, un konsekventi turas pie vakara rutīnas vismaz divas nedēļas, bērns ar laiku pierod un paļaujas. Tāpat arī, ja divgadnieks pamostas naktī un dodas uz vecāku gultu, nedzeniet viņu prom – atļaujiet palikt jūsu gultā vai ejiet ar viņu uz bērnistabu vai viņa gultiņu un palieciet blakus. Šajā vecumā bērni joprojām uztver gulēšanu kā šķiršanos no vecākiem. Turklāt, iespējams, tādā veidā bērns tiek galā ar emocijām, kas saistās ar lielām pārmaiņām, piemēram, jauna bērniņa ienākšanu ģimenē, bērnudārza gaitu uzsākšanu u.c. 

Mammas un tēta sajūtas vecāku lomā atspoguļojas arī bērna uzvedībā

Vecāku turētie rāmji un robežas palīdz bērnam būt mazāk trauksmainam, jo viņš skaidri zina, ko no viņa sagaida vecāki un ko viņš var sagaidīt no vecākiem, tāpēc kļūst paļāvīgs. Tamdēļ vecāku attieksme pret bērna emocijām ir īpaši būtiska. Ja bērns ik pa laikam arī protestē, tas nepadara vecākus par sliktiem. Gluži otrādi – ir izveidota drošā piesaiste – bērns uzticas un rāda savas patiesās emocijas. Tieši tāpēc protesti nav jāapspiež un tiem nav arī jāpakļaujas, uzsākot tirgošanos ar bērnu. Vislabāk būtu saglabāt “maigo stingrību” un spoguļot bērna emocijas, palīdzot viņam tikt galā ar apjukumu. Šis ir izaicinošs posms kā bērnam, tā vecākiem, jo arī viņiem jājūtas pārliecinātiem un drošiem par savām darbībām. Tādēļ, lai šo sajūtu sevī rastu, iesaku kursu “Bērna emocionālā audzināšana”(piemēram, centrs “Līna” vai PEP mamma Elīna Kļaviņa). Ja jūs kā vecāki spējat cieņpilni novadīt bērna emocijas, droši vadāt vakara vai diendusas rutīnu, bērns uz jums paļausies. Bērnam ir svarīgi, ka viņu pieņem tādu, kāds viņš ir, un uzklausa. Ja jums bērna spēcīgās emocijas rada trauksmi vai darbojas kā palaidējmehānisms kaut kādām dziļām, apslēptām emocijām, uzmeklējiet profesionālu atbalstu.