Gan pētījumos, gan dažādās bērnu miega grāmatās autori norāda: uzvedībai ir milzīga nozīme tajā, kā bērni aiziet gulēt. Šī joma aizvien vairāk sāk aktualizēties pēc bērna gada vecuma,  bet tā ir līdzās esoša jau no bērna dzīves pirmajām dienām. 

Šis ieraksts par bērniem, kuri prot paust savu gribu. 

Piektdienas pēcpusdienā, izņemot meitu (3.5g) no bērnu dārza, viņa man skaļi paziņo: “Es šodien negulēšu!” Mana atbilde: “Es dzirdu, tu teici, ka Tu šodien negulēsi. Ko Tu gribētu darīt?” Meita: “Es darbošos. Es kaut ko Tev teikšu”. Ik pa laikam meita man atgādina: “Es negulēšu”.

Kas notiek fonā jeb kāda ir ikdiena. Meita ir atgriezusies bērnu dārzā pēc slimošanas un visu nedēļu tur iet viena, jo brālis turpina slimot. Nedēļa bijusi piesātināta un gara. Dienu iepriekš, bērnu tētis ir mājās tikai ap 19:30, tāda ir darba specifika. Kvalitatīvais laiks mums abām ir ļoti ierobežots, jo dēls slims, pieprasa daudz uzmanības. Un šajā piektdienā tētis arī nav mājās, jo diennakts dežūra. Paskatoties ar 3,5 gadus vecas meitenītes acīm uz dzīvi – saspringti! “Es negulēšu!” 

Ieteikumi

1. Atkārtojiet to, ko bērns saka

Necentieties loģiski izskaidrot, kāda ir lietu kārtība, bet pieņemiet to, ko bērns konkrētā brīdī saka. “Es dzirdu, Tu saki, ka negulēsi.”. Padomājiet, kā ir veidojusies saruna ar tipinātāju, ja uz viņa “Es kaut ko nedarīšu”,  jūs mēģināt izskaidrot pasaules lietu kārtību. Parasti tas beidzas ar konfliktu. BĒRNAM IR SVARĪGI DZIRDĒT, KA TU DZIRDI, KO VIŅŠ SAKA. Tavs apstiprinājums nepasaka, ka Tu pieļausi, ka bērns negulēs, bet Tu dzirdi bērnu. Bērnam tas ir svarīgi. Ejot pretējo ceļu, mēģinot pārliecināt bērnu, bērns saprot to savādāk, proti, mani nedzird! Un ar visu savu sparu un spēku viņš cenšas Tev pateikt savu. Droši vien esat piedzīvojuši, kad bērns izmisīgi saka vienu un to pašu. Tava atkārtošana noņems spriedzi un bērns nomierināsies.

2. Censties ieviest kādu īpašu rituālu

Bērniem patīk rituāli! Viņi tos gaida. 10 – 15 min. pēc bērnu dārza apzināta klātesamība. Nolieciet telefonu, apsēdieties uz grīdas un ļauj bērnam paņemt laiku sev. Ceļoties augšā un pārtraucot kopīgo darbošanos, pieskaries bērnam, paskaties acīs un pasaki: “Paldies Tev, man ļoti patika būt kopā ar Tevi un spēlēties. Šobrīd man ir jāizdara svarīgs darbiņš – jāpagatavo mums visiem vakariņas.” Jā, būs neapmierināts, Tu to pieņem, samīļo un dodies izdarīt savas lietas. Vakaros veltīt 30 min pirms aizmigšanas kopīgām, mierīgām aktivitātēm. Vērojiet bērnus, kas viņiem patīk? 

3. Turēt robežas

Šī ir grūtākā daļa, kur dažreiz mēdzam kļūdīgi domāt, ka mums bērnu dzīve ir jānodrošina bez nepatikas un asarām. Tas, ka bērns negrib iet gulēt nav saistīts ar pašu gulēt negribēšanu, bet gan negribēšanu pārtraukt kādu darbību vai negribēšanu atvadīties no vecākiem/dienas/notikumiem utt. Te vienmēr der princips: nosaukt vārdos, ko Tu, kā mamma vai tētis, redzi un dzirdi, un kas tomēr ir jādara. “Es redzu, ka Tu raudi un izskaties apbēdināts, jo spēļu laiks beidzies. Atvadīties no mantām ir bēdīgi. Es varu Tevi samīļot un tad Tu kāpsi gultā.” Vienmēr centieties laicīgi pabrīdināt bērnu, ka spēļu laiks beigsies un būs jākāpj gultā. Nosauc vārdos, ko vēl bērns varēs darīt pirms kāpt gultā. Pabrīdini laicīgi. Tas samazina protestu, bet neizslēdz, ka to nebūs.

4.Palieciet blakus līdz brīdim, kamēr bērns aizmieg

Bērniem vajag drošības sajūtu. Drošības sajūta labvēlīgi ietekmē separācijas trauksmi jeb tā slāpē palaidējmehānismu. Nošķiršanās trauksmi veicina 2 lietas: tumsa un vientulība (nošķiršanās) Bowbly (1973). Tā kā aizmigšana un gulēšana bērna izpratnē ir šķiršanās, tad atdalīšanās trauksme bērnu ik vakaru pavada. To var mazināt ar vecāku klātbūtni. Īpaši smagos separācijas trauksmes gadījumos ies tomēr iesaku mazu, blāvu gaismas avotu (bet tas tiešām ir reti)

5.Bērnam aizmiegot, pajautā sev: “Kā Tev iet un kā Tu jūties?”

Tas, kā mēs vairumā gadījumā vecākojam, nosaka gan mūsu vecākošanas stilu, gan to, kā bērns mācās dzīvi. Mūsdienās informācija daudzviet ir brīvi pieejama, daudzi zina, kā pareizi ir jādara, bet es un Tu, kā vecāks, mēs šo visu mācāmies darot. Kļūdāmies un atkal darām. Neuzliec uz sevi pārāk lielas gaidas, esi arī pret sevi iejūtīga/-s un saudzīga/-s. Reizēm apgalvojumi, ka viena vai otra metode nodrošina bērna veiksmīgas personības attīstīšanos iedzen mūs stresā, jo, ja es tā nedarīšu, tad mans bērns nebūs “veiksmīga personība”. Iesaku nomest malā daudzviet rakstīto un sev, ikvakaru, atgādināt: “Es esmu laba mamma/ tētis, jo es šodien izradīju  daudz: … “. Uzskaiti šos dzīves sīkumus! Sākot ar brokastu putru, kuru esi centusies/-ies pagatavot gana veselīgu un gardu, beidzot ar vakara rituālu un buču bērnam uz nakti. Tu redzēsi, ka Tavs bērns ir mīlēts un Tu esi darjusi/-is maksimāli iespējamo, kas Tev ir bijis iespējams ar tiem resursiem, kādi Tev ir bijuši. Viena neveiksme nepadara Tevi par sliktu vecāku. Tas, ka Tu to redzi, saka, ka Tev rūp un Tu domā, ko un kā darīt.

Par vecākiem nekļūst vienā dienā. Tas ir nemitīgs pārmaiņu, mācību un praktizēšanas process. Augt kopā ar bērnu. Te mūsu meita reiz precīzi teica: “Piedzimu es, un tad piedzima mamma un tētis.” Viņa to bija domājusi kaut kā savā veidā, bet man tas atkal atgādināja, ka es savos 40 gados tikai 3,5 gadus esmu mamma. 

Kā atrisinājās mūsu meitas “NE-GU-LĒ-ŠU”?

Pēcpusdienā ar bērniem aizgājām uz rotaļu laukumu, lai meitai būtu vieglāka pāreja no bērnu dārza uz mājas vidi. Mājās paēdam vakariņas, nomazgājāmies un uz katru “NEGULĒŠU”, es, kā veca plate, atkārtoju: “Tu teici, ka negulēsi. Tagad mēs darām to un to, un vakarā gan iesim gulēt.” Kad meita iekāpa gultā, viņa man vaicāja, vai es pie viņas pasēdēšu, kad brālis aizmigs? Apsolīju, ka mēs noteikti tā izdarīsim. Brālis aizmiga, es apsēdos blakus, samīļoju un gaidīju, kad meita aizmigs. Tās bija 5 minūtes. Nedēļa bija gara. 

Bowlby, J. (1973). Attachment and loss; Vol. 2: Separa- tion: Anxiety and anger. London: Hogarth Press and Institute of Psychoanalysis.