Bērnkopības neatņemama sastāvdaļa ir bērna raudāšana. Mēs nevaram izaudzināt bērnu, ne reizi nesaskaroties ar bērna raudāšanu. Tā ir plaša tēma, bet es šoreiz ļoti īsi un koncentrēti pievērsīšos tematam, ar kuru sastopos savā darbā – vecāku rīcība bērnu raudāšanas gadījumā. Izraudināšana un neļaušana raudāt.

Izraudināšana savā būtībā ir drastiskāka, tā iemāca bērnam nesaukt pēc palīdzības, tikt galā pašam ar grūtībām un ar spēcīgām emocijām. No vienas puses kādam tas var šķist pat pareizi, bet te ir nianse: maza bērna psihe nav!!! nobriedusi un nespēj adekvāti pārstrādāt radīto stresu. Jā, bērns iemācās tikt galā ar emocijām, bet tad vairāk nav runa par drošu piesaisti un par veselīgu pašnovērtējumu nākotnē. Tāpēc izraudināšana jeb raudāšana vienatnē maza bērna vecumā nav ieteicama. Lai pieaudzis cilvēks spētu tikt galā ar stresa situācijām, spētu lūgt palīdzību un būtu ar adekvātu pašnovērtējum, šī uzvedība kaut kad ir jāiemācās, un to sāk apgūt maza bērna vecumā vecāku pavadībā, jau sākot no pirmajām dzīves dienām. 

Otra galējība ir neļaušana raudāt. Ar neļaušanu raudāt parasti saprot tādu uzvedību kopu, kas nepārprotami signalizē: neraudi! Šādi rīkojoties, vecāki ar savu uzvedību signalizē: Tev ar savām emocijām nav jāmācās tik galā vai ari jātiek galā, kā nu proti. Kas tad tur atkal slikts? Cilvēks iemācās tikt galā ar dzīves problēmam pats, jau no maza vecuma!? Atbilde slēpjas pieauguša cilvēka portretā: spēja tikt galā ar spēcīgām emocijām, neiekrist “maza bērna uzvedībā”, nerodas tukšā vietā. Spēja atpazīt savas emocijas ir ļoti vērtīga prasme, kuru bērni mācās no vecākiem.

Varbūt, esat dzirdējuši frāzes: “Neraudi, te jau nekas nebija! Nu, neraudi, tu jau esi liels! Ko Tu raudi, tas jau nieks!” Vai esat piedzīvojuši, ka bērnam sākot raudāt, tas automātiski tiek sākts šūpināts, aijāts, žūžināts un ušināts.  Šie piemēri ir par neļaušanu raudāt.

Es, savā mammas būšanas sākumā, pārpratu atbalsta nozīmi bērna raudāšanai, domājot, ka man ir jādara viss, lai bērnu nomierinātu. Kaut gan patiesībā mans galvenais uzdevums bija: būt blakus, uzklausīt, spoguļot un sniegt atbalstīt. Man likās, es būšu laba mamma, ja atsaukšos bērna raudāšanai un sniegšu visu nepieciešamo komfortu – ucināšu, šūpošu, žūžināšu. Es paķēru par daudz! Bet labā ziņa - nekas jau nav nokavēts, par vecākiem mēs kļūstam visa mūsu bērna dzīves garumā.

Ir svarīgs vidusceļš starp “izraudināt” un “neļaut raudāt”. Ļaut raudāt nozīmē: būt bērnam blakus (drīkst turēt rokās), sniegt atbalstu, spoguļojot emocijas. Bet, lai to varētu darīt, pašiem vecākiem ir jābūt spēcīgiem un drošiem, nebaidīties. Vecāki ir kā bāka jūras vidū, kas tumšā, miglainā laikā palīdz kuģim nokļūt drošībā un pietauvoties ostā. Bāka nespēj kuģi pārvietot uz ostu, bet tā sniedz drošības sajūtu un atbalstu, lai kuģis pats nokļūtu ostā.

Kādas emocijas Tevi pārņēma, lasot šo ierakstu? Tu drīksti sajust un Tu drīksti rakstīt, kā Tu juties. Kādas emocijas un domas Tevi pārņem, domājot par bērna raudāšanu?

Atceries! Par mammu un tēti nekļūst vienas dienas laikā, dzemdību namā (vai telpā). Mēs mācāmies, kļūdāmies, pieņemam savas kļūdas, piedodam sev.