Nav viena īstā laika

Viedokļi par to, kad vecākiem un bērnam būtu optimālais laiks sākt gulēt atsevišķi, dalās. Pediatriskā novirziena literatūrā atradīsiet salīdzinoši kategorisku un biedējošu nostāju, ka bērns būtu jāsāk radināt pie savas gultiņas pēc iespējas ātrāk, lai neveidotos ieradums gulēt kopā ar vecākiem. Savukārt ASV pediatru asociācija rekomendē gulēt kopā – vienā gultā vai vienā istabā – līdz vismaz 6 mēnešu vecumam, lai mazinātu zīdaiņu pēkšņās nāves sindroma riskus. Tāpat ir eksperti, kas uzskata, ka bērniem jāguļ kopā ar mammu pēc iespējas ilgāk – līdz pat 6–7 gadu vecumam. Realitātē visbiežāk mazulis guļ kopā ar vecākiem līdz gada vecumam un lēmums par to, kad bērns pāriet gulēt uz savu gultiņu vai istabu, pieder vecākiem. Ja mamma vai tētis tam nav gatavi, iekšēji šaubās un ir trauksmaini un nepārliecināti, pārmaiņu process var ievilkties. Tādēļ būtiski ir sagaidīt savu īsto laiku, nevis vadīties pēc kāda grāmatā izlasītā vai eksperta ieteiktā laika.

Vecumposmu īpatnības

Miega literatūrā teikts, ka jau pēc 6 nedēļu vecuma bērns sāk apzināties un pierast pie vides. Proti, viņam sāk veidoties saikne ar vietu, kur viņš guļ. Jo vecāks bērniņš, jo vairāk viņš pierod pie tās gulēšanas vides, ko vecāki viņam rada. Attiecīgi arī vecākiem būs vairāk jāpiestrādā, lai jaunajā guļvietā radītu tādu pašu labsajūtu, kādu mazulis guvis no mammas vai tēta klātbūtnes un tuvuma miegā. Savukārt 2–3 gadu vecumā pieradināt pie jaunas vides ir grūtāk, jo bērns savu neapmierinātību var verbalizēt. Taču arī šajā laikā šīs pārmaiņas var īstenot, vienīgi jārēķinās, ka būs jāstrādā ar divgadnieka vai trīsgadnieka emocijām, tai skaitā pretestību un iespējamu nepatiku pret jauno gultu vai istabu.

Ir noteikti vecumposmi, kad būtu labāk atlikt jebkādu lielu pārmaiņu ieviešanu, tostarp gultasvietas maiņu. Tas attiecas uz attīstības lēcieniem, miega regresiem, separācijas trauksmes pīķiem, slimošanu, bērnudārza gaitu uzsākšanu un citām situācijām, kad bērnam pastiprināti vajag mammas vai tēta tuvumu. Tāpat nevajadzētu plānot bērna pāriešanu uz savu gultiņu tad, kad ģimenē ienāk jauns ģimenes loceklis. Proti, ja plānojat ģimenes pieaugumu, bērna radināšana pie savas gultiņas vai istabas jāsāk vismaz 2 mēnešus pirms jaunākā brālīša vai māsiņas ienākšanas ģimenē. 

Paradumiem un videi jārada labsajūta

Pāreja uz savu gultiņu vai istabu bērnam saistās ar lielām pārmaiņām, jo visbiežāk mainās arī bērna miega paradumi. Piemēram, ja iepriekš mazulis aizmiga un turpināja gulēt turpat mammai pie krūts, tad ar pāreju uz savu gultiņu mammai jāatrod cita zīdīšanas vieta un mazulis gultiņā jāieliek jau aizmidzis vai arī jāievieš jauni miega paradumi. Paradumi veidojas lēni un pakāpeniski un, lai tie veiksmīgi izveidotos un iesakņotos, tiem ir jārada bērnā labsajūta. Tamdēļ ir būtiski, lai bērnam patīk jaunā gulēšanas vide un jaunie paradumi vai rituāli pirms miega.

Lai šo patiku radītu, jāsāk ar aktīvo nomoda daļu. Tā kā bērns pasauli iepazīst ar rotaļu palīdzību, ieviesiet spēļu un rotaļu laiku jaunajā gultiņā vai istabā. Tādējādi bērns sapratīs, ka jaunā vide ir viņam patīkama un gūs pozitīvas emocijas. Pastāv mīts, ka rotaļas gultā varot radīt apjukumu bērnā par to, ka gultā ir jāspēlējas, nevis jāguļ. Taču tā nav. Gulta bērniem mēdz būt kā drošības sala, vieta, kas viņiem patīk un liek justies labi.

Ja bērns ir lielāks, ļaujiet viņam piedalīties jaunās vides veidošanā un iekārtošanā – viņš var palīdzēt saskrūvēt gultiņu, izvēlēties gultas veļu u.tml. Mazākiem bērniņiem aktīvā nomoda laikā ielieciet gultā viņu iemīļotās rotaļlietas un ļaujiet tur paspēlēties vai patrenēt savas jauniegūtās prasmes. Ar 2–3 nedēļām rotaļu jaunajā vidē būtu jābūt pietiekami, lai bērns pie tās pierastu un labprāt tur ne tikai spēlētos, bet arī gulētu. Ir bērni, kas paši liek manīt, ka vēlas jaunajā vietā gulēt, citiem tas var prasīt ilgāku laiku. Tomēr, ja mazais cilvēks kategoriski atsakās gulēt atsevišķi, jāmeklē šo emociju cēlonis – iespējams, viņam kaut kas nepatīk vai traucē jaunajā gultasvietā un kaut kas ir jāmaina vai nu vidē vai jaunajā paradumu sistēmā. Nebaidieties mēģināt atkārtoti, jūs nekaitēsiet bērnam, bērni ir izturīgi. Jo drošāka būs jūsu rīcība, jo drošāk šajās pārmaiņās jutīsies arī bērns.

Nav vienas pareizās bērnu gultas

Pediatriskā novirziena speciālisti iesaka bērnu līdz 3 gadu vecumam likt gulēt redeļu gultiņā, minot divus argumentus. Pirmkārt, redeļu gultiņa garantē drošību – bērns miegā neizripos un neizkritīs –, otrkārt, no šādas gultiņas bērns nevar patstāvīgi izkāpt vai izrāpot, ja viņš nevēlas gulēt. Drošības aspektam es varētu piekrist, lai gan ir bērni, kas guļ ļoti “plaši” un aktīvi, kā rezultātā šādā gultiņā viņiem var būt par šauru un viņi var atsisties pret redelēm. Turpretim otram argumentam es pilnībā nepiekrītu, jo, ja bērns nevēlēsies gulēt, viņš negulēs nedz redeļu, nedz jebkādā citā gultiņā.

Arvien vairāk vecāku, tostarp arī es, ir iecienījuši tā dēvētās grīdas jeb Montesori gultas. Lai iekārtotu grīdas gultu, nav jāiegādājas speciāla zemā gultiņa, pietiek ar uz grīdas novietotu matraci, kas ir pietiekami zems un ērts iekāpšanai un izkāpšanai. Tas bērnam dod sajūtu, ka viņam nav jāsauc mamma, lai tiktu no gultiņas ārā, bet ka viņš to var izdarīt pats. Turklāt tas var palīdzēt savlaicīgi pieradināt bērnu pie līdzīgiem apstākļiem, kādos bērnam būs jāguļ bērnudārzā – atsevišķas bērnu gultiņas. Tomēr jau atkal – katrai ģimenei jāizvēlas tāda gulta un gulēšanas veids, kāds vislabāk der viņiem un viņu bērnam. Dienas beigās ir bērni, kas var gulēt teju jebkur – uz dīvāna, vecāku gultā, savā gultiņā utt. – , bet ir izteikti paradumu cilvēki, kam guļvietai jābūt iekārtotai tieši tā un nekā citādi.

Optimālais rīcības modelis veiksmīgai pārejai uz savu gultiņu

Lai arī katras ģimenes situācija atšķiras, zemāk apkopoju salīdzinoši universālus ieteikumus, kas var palīdzēt veiksmīgai pārejai uz bērna gultiņu vai istabu:

- izvēlēties vecākiem un bērnam piemērotāko laiku pārmaiņu uzsākšanai;

- nakts miegu organizēt atsevišķā gultiņā vai istabā tikai tad, kad mamma un tētis par šo lēmumu jūtas pārliecināti un droši;

- izveidot bērnam patīkamu vidi. Ja bērns vecāks, tad iesaistīt bērnu jaunās guļvietas iekārtošanā;

- sākt ar aktīvo nomoda laiku – ļaut bērnam jaunajā gultasvietā rotaļāties un spēlēties, tur pavadot daudz laika;

- kad bērns pieradis pie jaunās vides nomoda laikā, piedāvāt viņam tur gulēt diendusas. Ja bērns to dara labprātīgi, to var uzskatīt par signālu, ka viņš ir pieņēmis jauno vietu;

- un galvenais – organizēt bērna dienas ritmu atbilstoši viņa vecuma spējām un noslodzei.

Bērni pieņem to vidi un apstākļus, ko mēs viņiem piedāvājam

Bērna pirmajā dzīves gadā visbiežāk ir ērti gulēt kopā, jo vienas pārmaiņas nomaina citas: attīstības lēcieni, miega regresi, zobu nākšanas sāpes, separācijas pīķi utt. Kopā gulēšana palīdz savākt miega stundas mammai, jo viņai nav jāceļas, lai bērnu pabarotu vai nomierinātu. Vienlaikus ir mazuļi, kas jau agrīnā vecumā guļ labi un labprāt to dara savā gultiņā. Ir arī bērni, kas savā gultā guļ tikai diendusas vai arī nakts pirmo daļu, jo pēc pirmās barošanas paliek ar mammu, un arī tas ir pilnīgi normāli. Katrai mamma pašai jāizvērtē, cik bieži viņai sanāk celties naktī un vai gulēšana atsevišķi viņai konkrētajā laika posmā ir optimāla. Attiecīgi gulēšanai atsevišķi nebūtu jābūt pašmērķim vai kādu citu cilvēku norādījumu izpildei, tam būtu jābūt motivētam vecāku lēmumam. Tikai jūs, vecāki, zināt, kā vislabāk, visērtāk un visdrošāk ir jums pašiem un jūsu bērniem.